Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš meta to pirmo liktenīgo tomātu, kas iesāka "La Tomatina" revolūciju? Īstenībā neviens to nezina. Varbūt tas notika sacelšanās pret Franko laikā vai varbūt kādā karnevālā, kas kļuva nekontrolējams. Saskaņā ar vispopulārāko versiju 1945. gada "Los Gigantes" festivāla (no papjēmašē izgatavotu milzu leļļu parāde) laikā vietējie iedzīvotāji sagribēja sarīkot kautiņu, lai pievērstu sev uzmanību. Tas notika netālu no ar dārzeņiem piekrautiem ratiem, un tā sākās mētāšanās ar gataviem tomātiem. Tika iesaistīti arī neko ļaunu nenojautušie skatītāji, līdz viss pārauga masveida tuvcīņās ar lidojošiem dārzeņiem. Pasākuma iniciatoriem bija jāatmaksā skāde tomātu pārdevējiem, bet tas neapturēja tomātu cīņu atkārtošanos un - jaunas tradīcijas piedzimšanu. Baidoties no pasākuma eskalācijas, 50. gados varas iestādes ieviesa virkni aizliegumu, tad tos mīkstināja, un pēc tam atkal atjaunoja. 1951. gadā vietējie iedzīvotāji, kas bija pārkāpuši šos aizliegumus, nonāca cietumā, līdz sabiedrības protesti panāca viņu atbrīvošanu. Slavenākais un varas iestādes izaicinošākais pasākums pret tomātu cīņu aizliegumu notika 1957. gadā, kad to atbalstītāji sarīkoja teatralizētas tomātu bēres ar visu zārku un bēru gājienu. Pēc 1957. gada pašvaldība nolēma padoties spiedienam, samierinoties ar šo viņuprāt muļķīgo tradīciju, bet ieviešot dažus noteikumus. Lai arī tomāti šā vai tā ir uzmanības centrā, nedēļu garās svinības kulminē ar noslēguma kauju. Tās ir svinības par godu Buņolas sargeņģeļiem Jaunavai Marijai un svētajam Luijam Bertrānam (St. Louis Bertrand) ar spāņu tradicionālajiem jautrajiem ielu gājieniem, mūzikas spēlēšanu un uguņošanu. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajām kaujām, to priekšvakarā tiek pasniegta milzīga paelja, demonstrējot Valensijai raksturīgo ēdienu no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās šim bezrūpīgajam festivālam piemīt zināma kārtība. Organizatori ir aizgājuši pat tik tālu, ka audzē īpašu negaršīgu tomātu šķirni tieši šim ikgadējam pasākumam. Svētki sākas ap pulksten 10 no rīta, kad dalībnieki sacenšas, kurš pirmais tiks pie šķiņķa, kas nostiprināts ietaukota staba galā. Skatītāji ar šļūtenēm apšļāc censoņus ar ūdeni, kamēr ielās turpinās dziedāšana un dejošana. Kad baznīcas zvans iezvana pusdienlaiku, ar tomātiem pilnas kravas mašīnas ieripo pilsētā, un saucieni "To-ma-te, to-ma-te!” sasniedz kreščendo. Un tad līdz ar ūdensmetēja šāvienu sākas galvenais notikums. Šāviens kalpo par zaļo gaismu totālam tomātu karam ikvienam pret visiem – kad katrs apmētā ar mīkstajiem tomātiem pārējos dalībniekus. Tomātu tālšāvienu cienītāji, tiešā tēmējuma killeri, vidēja attāluma āķa metienu speciālisti - lai kāda būtu jūsu tehnika, kad tomātu kauja būs beigusies, jūs izskatīsities (un jutīsities) pavisam citādi. Pēc kādas stundas tomātos izmērcētajiem karotājiem tiek dota iespēja vēl paspēlēties žļakstošajā “ielas salsas” jūrā, kurā no veseliem tomātiem vairs nav atlicis gandrīz nekas. Otrais ūdensmetēja šāviens signalizē par kaujas beigām. |