Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Ar ko īsti sākās Tomātu revolūcija? Kurš meta pirmo – liktenīgo tomātu? Tas nav zināms. Iespējams, tie bija pret Franko režīmu organizētās sacelšanās dalībnieki, iespējams – tracis sacēlās kāda karnevāla laikā. Populāra leģenda vēsta, ka 1945. gadā Milžu festivāla (gigantisku papjēmašē leļļu parāde) laikā vietējie iedzīvotāji saķildojās, lai piesaistītu sev uzmanību. Netālu stāvēja ar dārzeņiem piekrauti rati, un viņi sāka apmētāt viens otru ar tomātiem. Tracī iesaistījās arī garāmgājēji, un tas izvērtās par īstu kauju – augļi lidoja uz visām pusēm. Kautiņa sācējiem nācās samaksāt tomātu pārdevējam par sabojātajiem dārzeņiem, taču tas nekļuva par šķērsli nākamajām tomātu cīņām, - dzima jauna tradīcija. Varas iestādes, baidoties no iespējamiem protestiem, deva atļauju organizēt šos pasākumus, taču pēc tam, 50. gados aizliedza tos. 1951. gadā likumpārkāpēji tika ieslodzīti cietumā. Tikai vispārēji protesti piespieda varas iestādes atbrīvot apcietinātos. 1957. gadā tika sarīkota plaši pazīstama izrāde, kurā tika izsmiets tomātu cīņu aizliegums – tradīcijas aizstāvji organizēja tomātu bēres ar zārku un sērotāju pulku. Pēc šīs izrādes vietējās varas iestādes nolēma piekāpties un izstrādāt šīs muļķīgās tradīcijas norises noteikumus. Tomāti ir un paliek uzmanības centrā, un svētku nedēļa noslēdzas ar vispārēju cīņu. Svētki ar ielu parādēm, mūziku un salūtiem priekpilnajās spāņu tradīcijās tiek rīkoti par godu Bunjolas svētajiem aizstāvjiem – Jaunavai Marijai un sv. Luisam Bernardam. Lai svētku dalībniekiem pietiktu spēka izturēt gaidāmo cīņu, kaujas priekšvakarā tiek pasniegta fantastiska paelja – tradicionāls Valensijas iedzīvotāju ēdiens ar rīsiem, jūras produktiem, safrānu un olīveļļu. Mūsdienās festivāla norisē ir ieviesta zināma kārtība. Organizatori pat ir izaudzējuši īpašu tomātu šķirni – rūgtie dārzeņi ir paredzēti tikai tomātu kaujām. Svētki sākas apmēram 10.00 no rīta. To dalībnieki vispirms cenšas uzrāpties ar taukiem ieziestā stabā, kura galā piestiprināts šķiņķa gabals. Skatītāji iedrošina viņus ar dziesmām un deļām. Kad baznīcas zvani iezvana dienas vidu, pilsētā sabrauc ar tomātiem pildītas kravas mašīnas, un svētku dalībnieku saucieni „To-ma-te, to-ma-te!” kļūst arvien skaļāki. Īstā cīņa sākas pēc branspoita laistās ūdens strūklas signāla – tomāti sāk lidot uz visām pusēm. Tie lido visapkārt – gan no tālienes, gan līdzās jums. Lai kādu taktiku jūs izvēlētos, pēc cīņas jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi. Pēc stundu ilgas kaujas tomātu sulā izmirkušie pasākuma dalībnieki var padraiskoties ielās, ko pilda mīksto tomātu jūra. Cīņa beidzas pēc signāla – otrā šāviena no branspoita. |