Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš meta pirmo liktenīgo tomātu, tā aizsākot La Tomatina revolūciju? Patiesībā, to nezin neviens. Varbūt, tas bija kāds Franko pretinieks, bet varbūt vienkārši karnevāla gaita kļuva nekontrolējama. Stāsta populārākā versija liecina, ka Los Gigantes (lielo papīra leļļu parāde) 1945. gada festivāla laikā vietējie esot iecerējuši inscenēt traci, lai pievērstu sev uzmanību. Tajā brīdī viņi atradušies blakus dārzeņu stendam un sākuši mētāties ar gataviem tomātiem. Iesaistījušies lētticīgie skatītāji un scēna pāraugusi masveida lidojošu augļu cīņā. Kūdītājiem nācies samaksāt pārdevējiem radītos zaudējumus, tomēr tas neatturēja vietējos no turpmākām tomātu kaujām un, līdz ar to, jauna tradīcija bija sākusies. Baidoties no nekārtību paplašināšanās, 1950-tajos gados varas iestādes ieviesa, tad atcēla, bet tad atkal noteica virkni aizliegumu. Vietējie, kuri nepakļāvās likumam, 1951. gadā tika apcietināti, tomēr sabiedrības skaļie protesti panāca viņu atbrīvošanu. Slavenākā nekaunība, protestējot pret aizliegumiem, notika 1957. gadā, kad kauju ierosinātāji noturēja tomāta atdarinājumam veltītu bēru ceremoniju ar zārku un svinīgu gājienu. Pēc 1957. gada vietējā pašvaldība nolēma izbeigt aizliegumus, tā vietā nosakot pāris likumus un atzīstot dīvaino tradīciju. Lai gan tomātu kaujas ieņem svarīgāko vietu, tomēr nedēļu ilgajās svinībās netiek aizmirsts arī galvenais svētku iemesls. Tā ir Bunjolas labvēļu, Svētas Marijas un Svētā Luija Bertrāna slavināšana spāņiem raksturīgā jautrā veidā ar ielu parādēm, mūziku un uguņošanu. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajai kaujai, tiek ēsta slavenā paelja, kas pasniegta kaujas priekšvakarā un kas ir tradicionāls Valensiešu ēdiens, gatavots no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās šim nepakļāvīgajam festivālam tomēr ir daži kārtības noteikumi. Organizatori pat sākuši audzēt īpaši negaršīgu tomātu šķirni tieši šim gadskārtējam notikumam. Svētki sākas ap desmitiem no rīta, kad dalībnieki sacenšas, rāpjoties pa slidenu stabu, kura galā piestiprināts šķiņķis. Skatītāji, dziedot un dejojot, aplaista kāpēju ar ūdeni, kas plūst no šļūtenēm. Kad baznīcās iezvana pusdienlaiku, pilsētā ieripo tomātu kravas, ko pavada pieaugoši dalībnieku saucieni: „Tomāti, tomāti!” Tad, ūdens kanoniem šaujoties gaisā, sākas galvenais svētku pasākums. Tiek dota zaļā gaisma vispārējai tomātu spiešanai un mešanai citiem kaujas dalībniekiem. Tālie metieni, tiešie, vidējā tāluma un sānu metieni tiek raidīti dalībnieku virzienā. Lai kāda būtu metiena tehnika, pēc kaujas, ikviens izskatās (un arī jūtas) pavisam citādi. Apmēram pēc stundas, tomātos izmirkušie cīnītāji ļaujas ielas salsai sarkanajā masā, kurā nekas vairs neliecina, ka tie reiz bijuši tomāti. Tad seko otrs kanona signāls, kas liecina par kaujas beigām. |